No smaga prieka Poem by Viivi Luik

Augšā Tallina, bet lejas pusē Valga,
vidū vasaras tik vēsas,
kaļķakmens un māls.
Ļaudis maksā uguns sargātāja algu,
citādi būs dzīve badā,
nedegs stariņš bāls.

Sirds man salecas un beigu beigās bīstas
kā no smaga prieka, tā no
smagām mokām,
vasarābeles zied savos ziedos īstas
cauri paaudzēm un katram
mājas logam.

Starp trīsdesmit pieciem - četrdesmit gadiem
pretī gaismai
manas rokas kļautas,
cēla asins blāzma plūst starp desmit nagiem,
asins, kam nav vērtības
bez valodas un tautas.