Liāna Langa Biography

I wake suddenly from deep sleep.
In the forest's undergrowth my shadow roams.
Hundred-thousand-year greedy muzzles suck
moisture clinging to a vessel of mist.
...

Derin bir uykudan ansızın uyandım
Gölgem bir ormanda çalılar arasında gezinmekteydi
Sis bakraçlarına daldırıp somaklarını
Yüzyıllar tamahla emiyordu doğadaki nemi
Gökyüzü, büyük ve ıslak bir çay yaprağı gibi
Girdi yüzerek dar alanına gözlerimin korkusuzca
Ve sokuldular yıldız gemileri
Bir gemi enkazı olan bana
Hayvanların bilmiyordum bana ne söyleyeceklerini'
Ve konukların neden sustuğunu
Senın anahtarındım ben, genç bir şaraptım
Müminlerin sımsıkı kapatılmış kara fıçılara soktuğu
Esrimiş bir karanlık pofurdayarak dağılırken
Ve başka, daha başka yaşamların, geçmişlerin
Günbatımı parlaklığı yüzümde yansırken
İçimde büyük bir bölümü öldü benliğimin
Derin bir uykudan uyandım ansızın
Senden yağan dolu taneleri yüzümü ısırıyordu
Yanımda biri tanrı dedi baykuş dilince
Ve boştu elin, elin bomboştu
...

Čaukst skaidras nakts nosaldētās lapas starp pirkstiem. Krauķis sper soli tuvāk dubļu krāsā nopervētajam krustam. Mests pret lēta granīta plāksni, balts olis
tavu
atbalsi izsauc. Lietas te noris daudz ātrāk nekā tirgū, mīlošo jūsmā un politikā.
Atbalss ir līdzīga skaņai, kad laši nārsto, nosūbējušām mugurām beržoties,
tikai
tā dzirdamāka. Bet viens baložtēviņš triec knābi otram tēviņam tieši sirdī.

Kapu kopēja Vallija smaržo pēc vodkas un paranormālas dzīves zem lapu
gubām.
Ņem viņa naudu ar lillā rokām, bet šķiet, ka ar nodzeltējuša krīta lūpām.
Debesīs mākoņi kunkuļos saveļas gluži kā lētas viesnīcas spilvenā sintētika.
Kapličas atslēga piekaramā Baltijas vējā šķind kā turīga cilvēka maks,
nu mēs baranku caurumus baudīsim, lapu kapeikas joņo ap krustiem kā
negudras.

Aizsaulijā, kur piepildījumam ierāda vietu ar lāpstas kātu, smilšu sauju un
šņukstu,
laiks rok līdz kaulu kaulam, un atmet viņš to, ko reiz skūpstot
ziedojām eņģeļiem. Melnsveces tūjas pakājē tagad tie pārakmeņoti.
Nejaudā sērot, top modri. Pārāk taustāma pēkšņi ir nebūtība, kura tā var
satuvināt.
Mana mute ir sāļu oļu pilna, kad savu vārdu pūlos tev atgādināt.
...

Ich fuhr empor aus tiefem Schlaf.
Im Waldgesträuch mein Schatten irrend.
Die Mäuler fest am Krug des Nebels
durch hunderttausend Jahre sogen gierig Feuchte.


Wie ein großes, nasses Blatt grünen Tees
schwamm der Himmel in meine Augen, die Enge
ängstigte ihn nicht. Sternenschiffe
schmiegten sich an mich, das Wrack.


Ich wusste nicht, was mir die Tiere sagen würden
und nicht, weshalb die Gäste schweigen.
Ich war dein Schlüssel, junger Wein,
den Gottesfurcht in schwarze Fässer sperrt.


Als Dunkelheit in Trance verhauchte,
in meine Züge Widerschein von anderen
noch anderen Vergangenen, andren Leben werfend,
erstarb ein weiter Teil von mir.


Ich fuhr empor aus tiefem Schlaf,
die Körner deines Hagels bissen mein Gesicht.
Neben mir wer sagte in der Eulensprache Gott,
und leer war sie, leer deine Hand
...

Staiga aš pabudau iš gilaus miego.
Šešėlis mano tarp krūmynų mišku slinko.
Ir metų šimtas tūkstančių taip godžiai drėgmę žindo,
snukius prispaudę prie miglos didžiulio indo.


Tarsi arbatos šlaipias ir išbrinkęs žalias lapas
dangus man įplaukė akysna, jis nebojo
nė sąsiaurio. Laivai žvaigždinų
prigludo prie manęs, sudužusiųjų kapo.


Aš nežinojau, ką sakys man žvėrys,
ir tylą kaip ilgai svečiai pratęs.
Buvau aš tavo raktas, jaunas vynas,
juo dievobaimingi užpildo juodas statines.


Ir transe, kai tamsa pasklido tirpdama, ir ji
šešėliais man ant veido krito iš kritų
ir dar kitų gyvenimų ir praeičių,
tada ir mirė didelė dalis manęs many.


Staiga aš pabudau iš gilaus miego,
ir kando veidą man tava kruša.
Kažkas greta balsu pelėdos tarė dievas,
tuščia ranka tavoji buvo, visiškai tuščia
...