Tikai trāpīga metafora pārspēs naida un pērkona stundas, kad vējš aizvelk savus tīklus, pilnus mūsu sakāves šķembām, un kad palaga ieloce — ak vai, cik skumji — ver šķirstu tavām putekļu klātajām lūpām. Ar īsu spērienu sirds patriec svešu sirdi.
...
Read full text