Nakts atspulgi Poem by ARTIS OSTUPS

Nakts atspulgi
Prieks manī allaž gūst virsroku; tāpēc manas ierašanās ir patiesākas par manām aiziešanām. Dodoties prom, bieži nav pieklājīgi izrādīt prieku.
Andrē Žids, „Ja grauds nemirst"

Viņš mostas pilsētā zem drūpoša mēness — tūkstoš atspulgos izdziest mērijas apstādījumi, lampas tos ved cauri ielām, kā sirds ķermeni ved; tāpat izdziest logi uz istabām, kas piebriest no bezmiega, kroplīgi izliekdamas stiklu, un viņa seju, kas nupat gulēja tumša kā aizdurve, uzlauž pienaina gaisma — acis izburza no plakstiem. Viņš mostas pilsētā, kas nakšņo, sagāzta pret zemieni, un dzinēju dūkoņa, rītausmas lingua franca, saskaņo šīs parādības ar viņa soļiem, tiem izzūdot laukos.