Pēc neatkarības atgūšanas Poem by ARTIS OSTUPS

Kad iznācām no baznīcas, virs pasta sarkanās dzegas ap mēness apdrupušo ragu pulcējās zvaigznes, skatītas caur nospeķotām brillēm. Mana māte ģērbās melnā filca mētelī — ziema vilka tam šķērsām krītu kā skolēns pār tāfeli. Vēlāk uz guļamistabas sienas es uzzīmēju vārtus, kamēr no skapjaugšas mani vēroja ģipša sievietes biste. Vai tāli skaņas pārsitieni — no dzelzceļa un šosejas — viesa cerības uz citu, plašāku ainavu? Dārzi dega ar kraukļu tumšo, ķērcošo liesmu