[Tuvojas negaiss] Poem by ARTIS OSTUPS

[Tuvojas negaiss]

Tuvojas negaiss, jau ievas tam vēdina aleju.
Krampjaino sakņu simtkājis saspringst gaidās.

Kāds vecs vīrs pagalmā giljotinē gaili,
izrautu no pieticīgās pils, konkubīņu spārniem.

Galva izbrīnā ieplestām acīm iekrīt zālē.
Bende ir tukšs kā bluķa seklā iedobe,

kurā ātri žūst asins; pirmais grāviens, suņa smilksti.
Skan mūzika cirvim stiegrainā rokā.

COMMENTS OF THE POEM
READ THIS POEM IN OTHER LANGUAGES
Close
Error Success