Liāna Langa Poems

I wake suddenly from deep sleep.
In the forest's undergrowth my shadow roams.
Hundred-thousand-year greedy muzzles suck
moisture clinging to a vessel of mist.
...

Es pēkšņi atmodos no dziļa miega.
Starp krūmiem mežā mana ēna klīda.
Pie miglas trauka piekļāvuši purnus,
simttūkstoš gadi valgmi kāri zīda.


Kā liela, slapja zaļās tējas lapa
man acīs debess iepeldēja, šaurums
to nebiedēja. Zvaigžņu kuģi
pie manis pieglaudās, pie vraka.


Es nezināju, ko man zvēri teiks,
un nesapratu, kādēļ viesi klusē.
Es biju tava atslēga, jauns vīns,
ko dievbijīgie melnās mucās spundē.


Kad tumsa transā dvesmoja un šķīda,
man vaibstos metot atblāzmas no citām,
vēl citām pagājībām, citām dzīvēm,
tad manī liela daļa manis mira.


Es pēkšņi atmodos no dziļa miega,
man sejā tavi krusas graudi koda.
Kāds pūces valodā man blakus teica dievs,
un bija tukša, tukša tava roka.
...

Я от глубокого вдруг пробудилась сна.
Бродила тень моя среди лесных деревьев.
Над чашею тумана наклонившись,
тысячелетья жадно пили влагу.


Как мокрый и зеленый чайный лист
в мои глаза внезапно вплыло небо.
И тесно не было. Так нежно задевали
мой остов звездные большие корабли.


И я не знала, что мне скажут звери,
И почему молчат так долго гости.
Ведь я была твоим ключом, тем новым
вином, что прячут в бочках жадные святоши.


Мрак тяжело дышал и растворялся в трансе,
в мое лицо бросая отблески другого,
другого прошлого, других существований,
и умирало то, что было мной.


Я от глубокого вдруг пробудилась сна,
лицо кусали ледяные зерна града.
На языке совы сказал мне кто-то «Бог».
И так пуста была твоя рука.
...

Plötsligt vaknade jag ur en djup sömn.
Bland skogens buskar gled min skugga.
Med nosarna pressade mot dimmans skålar
diade årtusenden ivrigt daggen.


Likt ett stort, blött och grönt teblad
lyste himlen in i mitt öga, utan att bli
skrämd av det snäva. Stjärnors skepp
tydde sig till mig, ett vrak.


Jag visste inte vad djuren ville säga mig,
jag förstod inte varför gästerna var stumma.
Jag var din nyckel, ett ungt vin,
som de gudfruktiga spärrat in i en tunna.


När mörkret ven i trans, splittrades
och kastade återsken av andra och åter andra
förgångenheter i mitt ansikte, av andra liv,
då dog i mig en stor del av mig.


Plötsligt vaknade jag ur en djup sömn,
i mitt ansikte sved dina hagelkorn.
Någon intill mig sa på ugglespråket gud,
och tom var din hand, helt tom.
...

Naráz jsem procitla z hlubokého spánku.
Můj stín se toulal v lesních keřích.
Sto tisíc roků času vráží čenichy
do mísy mlh a hlučně chlemtá vlhkost.


Jak velký mokrý list zeleného čaje
nebe vplulo do mých očí, bez obav
z té stísněnosti. Hvězdné koráby
tisknou se a tulí ke mně, k vraku.


Nevěděla jsem, co mi zvěř poví,
a nechápala, pročpak hosté mlčí.
Byla jsem tvým klíčem, mladým vínem,
jež bohabojní drží v černých sudech.


Když tma v extázi vanula a tála
a vrhala mi na tvář odlesk z jiných,
ještě jiných minulostí, jiných životů,
tu velká část mé bytosti zemřela.


Naráz jsem procitla z hlubokého spánku,
tvé ledové kroupy mě bodaly do tváře.
Někdo při mně řekl sovím jazykem bože,
a prázdná, prázdná byla tvoje ruka
...

Derin bir uykudan ansızın uyandım
Gölgem bir ormanda çalılar arasında gezinmekteydi
Sis bakraçlarına daldırıp somaklarını
Yüzyıllar tamahla emiyordu doğadaki nemi
Gökyüzü, büyük ve ıslak bir çay yaprağı gibi
Girdi yüzerek dar alanına gözlerimin korkusuzca
Ve sokuldular yıldız gemileri
Bir gemi enkazı olan bana
Hayvanların bilmiyordum bana ne söyleyeceklerini'
Ve konukların neden sustuğunu
Senın anahtarındım ben, genç bir şaraptım
Müminlerin sımsıkı kapatılmış kara fıçılara soktuğu
Esrimiş bir karanlık pofurdayarak dağılırken
Ve başka, daha başka yaşamların, geçmişlerin
Günbatımı parlaklığı yüzümde yansırken
İçimde büyük bir bölümü öldü benliğimin
Derin bir uykudan uyandım ansızın
Senden yağan dolu taneleri yüzümü ısırıyordu
Yanımda biri tanrı dedi baykuş dilince
Ve boştu elin, elin bomboştu
...

Čaukst skaidras nakts nosaldētās lapas starp pirkstiem. Krauķis sper soli tuvāk dubļu krāsā nopervētajam krustam. Mests pret lēta granīta plāksni, balts olis
tavu
atbalsi izsauc. Lietas te noris daudz ātrāk nekā tirgū, mīlošo jūsmā un politikā.
Atbalss ir līdzīga skaņai, kad laši nārsto, nosūbējušām mugurām beržoties,
tikai
tā dzirdamāka. Bet viens baložtēviņš triec knābi otram tēviņam tieši sirdī.

Kapu kopēja Vallija smaržo pēc vodkas un paranormālas dzīves zem lapu
gubām.
Ņem viņa naudu ar lillā rokām, bet šķiet, ka ar nodzeltējuša krīta lūpām.
Debesīs mākoņi kunkuļos saveļas gluži kā lētas viesnīcas spilvenā sintētika.
Kapličas atslēga piekaramā Baltijas vējā šķind kā turīga cilvēka maks,
nu mēs baranku caurumus baudīsim, lapu kapeikas joņo ap krustiem kā
negudras.

Aizsaulijā, kur piepildījumam ierāda vietu ar lāpstas kātu, smilšu sauju un
šņukstu,
laiks rok līdz kaulu kaulam, un atmet viņš to, ko reiz skūpstot
ziedojām eņģeļiem. Melnsveces tūjas pakājē tagad tie pārakmeņoti.
Nejaudā sērot, top modri. Pārāk taustāma pēkšņi ir nebūtība, kura tā var
satuvināt.
Mana mute ir sāļu oļu pilna, kad savu vārdu pūlos tev atgādināt.
...

Ich fuhr empor aus tiefem Schlaf.
Im Waldgesträuch mein Schatten irrend.
Die Mäuler fest am Krug des Nebels
durch hunderttausend Jahre sogen gierig Feuchte.


Wie ein großes, nasses Blatt grünen Tees
schwamm der Himmel in meine Augen, die Enge
ängstigte ihn nicht. Sternenschiffe
schmiegten sich an mich, das Wrack.


Ich wusste nicht, was mir die Tiere sagen würden
und nicht, weshalb die Gäste schweigen.
Ich war dein Schlüssel, junger Wein,
den Gottesfurcht in schwarze Fässer sperrt.


Als Dunkelheit in Trance verhauchte,
in meine Züge Widerschein von anderen
noch anderen Vergangenen, andren Leben werfend,
erstarb ein weiter Teil von mir.


Ich fuhr empor aus tiefem Schlaf,
die Körner deines Hagels bissen mein Gesicht.
Neben mir wer sagte in der Eulensprache Gott,
und leer war sie, leer deine Hand
...

Staiga aš pabudau iš gilaus miego.
Šešėlis mano tarp krūmynų mišku slinko.
Ir metų šimtas tūkstančių taip godžiai drėgmę žindo,
snukius prispaudę prie miglos didžiulio indo.


Tarsi arbatos šlaipias ir išbrinkęs žalias lapas
dangus man įplaukė akysna, jis nebojo
nė sąsiaurio. Laivai žvaigždinų
prigludo prie manęs, sudužusiųjų kapo.


Aš nežinojau, ką sakys man žvėrys,
ir tylą kaip ilgai svečiai pratęs.
Buvau aš tavo raktas, jaunas vynas,
juo dievobaimingi užpildo juodas statines.


Ir transe, kai tamsa pasklido tirpdama, ir ji
šešėliais man ant veido krito iš kritų
ir dar kitų gyvenimų ir praeičių,
tada ir mirė didelė dalis manęs many.


Staiga aš pabudau iš gilaus miego,
ir kando veidą man tava kruša.
Kažkas greta balsu pelėdos tarė dievas,
tuščia ranka tavoji buvo, visiškai tuščia
...

Traška žvarbios nakties nušaldyti lapai tarp pirštų. Varnas žengia žingsnį arčiau
dumblo spalva nutepto kryžiaus. Į pigaus granito plokštę atsitrenkęs baltas akmenėlis
tavo aidą iššaukia. Reikalai čia baigias greičiau nei turguje, mylinčių aistrose ar politikoj.
Aidas lygus garsui, kai neršia lašišos, išblukusiom keterom besitrindamos, tik šitas
labiau girdimas. Bet vienas karvelis kerta snapu antrajam tiesiai į širdį.

Nuo kapų tvarkytojos Valijos trenkia vodka ir paranormaliu gyvenimu po lapų kupetomis.
Ji violetinėmis rankomis ima pinigus, ber, regis, lūpomis, išgeltusiomis lyg kreida.
Danguje susivelia debesys gniužulais, kaip pagalvių sintetika pigiuose viešbučiaus.
Pakabintas koplyčios raktas skamba Baltijos vėjuose tarytum kapšas bagočiaus,
o mes graužiam riestainių skyles, kai laksto lapų pinigėliai lyg pakvaišę aplink kryžius.

Anapilyje, kur vietą išsipildymo nurodo kastuvo kotu, kūkčiojimu, smėlio sauja,
ten iki pačių kaulų laikas kasa ir atmeta, ką mes kadais bučiuodami
aukojam angelams. Dabar pakojy joadašakių tujų jie suakmenėję.
Nėra jėgų gedėti, skleidžiasi budrumas. Ir tampa nebūtis staiga tokia paliečiama, tik ji suartina mus taip.
Mano burnoj vien sūrūs akmenėliai, kai stengiuos tau primint aš savo vardą.
...