[mans arkls iestrēdzis] Poem by VOLHA HAPEYEVA

mans arkls iestrēdzis
to neizkustināt no vietas
sākšu to lūgties
burties dusmoties apvainoties
un lūgt piedošanu
bet kur nu man līdz arkla dzelžainībai
palūkošos uz kaimiņlauku
rudzi rudzupuķēs vai lini pīpenēs
un tikai mans neuzartais lauks nevēlas nevienu pieņemt
un tikai mans neuzartais lauks - asfalts
no kura atlec sēklas
vēja promnestas un aizmirst atpakaļceļu
bet es stāvu cerēdama kaut ko tūdaļ izaugam
kaut ko no nekā
visapkārt jau rugāji
un pa rugājiem man neaiziet rudenī

slikts arājs
slikts lauks
un slikts arkls
esmu