Knuts Skujenieks

When people shall read this bitter intertwining
these words not called nor begged for
and think of what created them
whom will they reflect more? You or me?
when people shall think of a soul so lonely
who even powerless can light up a sunbeam
should they say fine the world still has sunbeams
will they know what feeds the sunbeam?
I myself don't know my beloved
you the distant hollow sound of a bell
I don't know but I sense you
and send another line on paper
you tremble like air from the flutter of wings
over my hopes and my sadness
we may separate like low clouds
but we don't wake cold and estranged
for others we may deny each other
but we don't pass each other by
we may be bitter about life's betrayal
but we're chained not only by love
from common refuse we burn the same fire
from a common spiritual fibre
if you should tire know that people will read
again and again ask for the sunbeam
and intertwined we are related
I sing of you while you lead me
your breath in each letter
half of it me

Translated by: Margita Gailītis. Latvian literature. Latvijas Literatūras centrs
...

A cherry-tree trying to cover
Its very last berry -
That is me watching over
My ragged shirt's single button.
...

I'm not conquerable I'm not destroyable in the open
Field trampled cursed and spat on
Don't look at my bones that ever slower
...

This story is short.
They broke the hands
Of the pianist.
...

From the centre from silence
From the very core
May it reach you and sink
In the deepest sense
...

How many sunrises can a human bear
If his heart floods each morning
If eternally the sun rises red
And never fades?
...

This is the last barricade, firing line, red zone.
Across it
We no longer shall stand hand in hand
Neither friend nor deputy nor drinking pal.
...

Don't search for the world's guilt
Don't expect the bloody comet
The comet won't help us
Friends will still be destroyed
...

With both feet planted into the horizon
A red rider wanders
Visibly ages
Fades faster than a flower
...

Clear-eyed kitten
from the kingdom of tom-cats
when you climb on my shoulder
then I know I am
a needed man
...

Kā ķirsis, kas galotnē sargā
Pēdējo pārpalikušo ogu, -
Tā es sargāju sadilušajā kreklā
Vienu vienīgu pogu.

Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību
Un kad nasta kļūst aplam grūta,
Es azotē paknibinos gar pogu,
Kura ir tevis šūta.

Par spīti gadiem un badiem,
Par spīti sniegiem un miegiem,
Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei
Ar mīlestības un mūžības diegiem.

Nakts dienu pieveikusi. Es raugos
Vienā vienīgā gaišā logā.
Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg
Tevis iešūtā pogā.
...

Kaip vyšnia, kur viršūnėj uogą,
Paskutinę užsilikusią, saugo, -
Taip aš saugau marškinių sunešiotų
Vieną vienintelę sagą.

Kai nebėr jau nei vilčių, nei suvenyrų,
Ir kai per sunki našta jau lenkia,
Aš užanty paknyburiuoju sagą,
Įsiūtą tavo rankų.

Apmaudui meto ir bado,
Sniego ir miego pykčiui
Tu prisiuvus mane prie akyto gyvenimo
Meilės ir amžinybės dygsniais.

Naktis įveikė dieną. Žiūriu į langą,
Vienintelį, kuriame šviesa dega.
Ne į langą. Į gyvastį man ant krūtinės,
Tavo įsiūtą į sagą.
...

Likt körsbärsträdet som i toppen vaktar
sitt sista överblivna bär,
vaktar jag i min nötta skjorta
den enda knapp jag bär.

När inga souvenierer finns mer, inget hopp
och bördan blir för svår,
fingrar jag lite grann på min kapp
isydd av dig ett avlägset igår.

Trots all tid och all hunger,
trots mörker och vinterns dåd,
har du sytt fast mig vid det håliga livet
med kärlekens och evighetens tråd.

Natten har besegrat dagen. Jag stirrar
mot det enda upplysta fönstret.
Det är inget fönster. Mitt liv brinner på bröstet
i knappen ditsydd av dig.
...

Как вишня упорствует: - Не оброню
Последнюю ягоду лета! -
Так я до сих пор ту рубаху храню,
А с нею и пуговку эту.

Когда в безысходность упрётся житьё
И нет от ненастий отбою,
За пазухой трону тихонько ее,
Пришитую крепко тобою.

Спасибо - годам и невзгодам назло,
Напастям, напавшим оравой,
Пришила ты вечною ниткой любви
Меня к этой жизни дырявой.

Сквозь ночь, одолевшую день, не окно
Светило мне. Так уж случилось,
Что в пуговке малой, пришитой тобой,
Жила моя жизнь и лучилась.
...

Kuten latvuksessaan puu
viimeistä kirsikkaa suojaa
niin suojaa resuinen paitani
yhtä nappia ainoaa.

Kun on mennyttä muistot ja toivo
käynyt raskaaksi eilisen paasi
minä kosketan paidassani
nappia ompelemaasi.

Halki nälän ja vuosien
halki lumen ja unen kankaan
liityt risaiseen elämääni
ja rakkauden iäisyyslankaan.

Yö on voittanut päivän.
Katson kajoa ikkunassa.
Se ei ole siellä. Se on napissa
paitaani ommellussa.
...

Jak třešeň, která v listech střeží
poslední třešni ze všech sil -
tak střežím knoflík na košili,
jediný, co mi zbyl.

Když bezútěšnost, hrozná tíha
minulost s budoucností mísí,
na prsou mnu si v prstech knoflík,
cos přišila mi kdysi.

Navzdory únavě všech let,
vzdor hladu, ledu bytí,
s životem svázala jsi mě
věčnou a láskyplnou nití.

Noc zmohla den. A přede mnou
jediné okno svítí tmou.
Ne, okno ne. Můj život plane
v knoflíčku tebou stehovaném.
...

Як вишня, що край галузки береже
Останню ягідку єдину, -
Так на заношеній сорочці бережу
Одного ґудзика у самотині.

Коли нема вже сувеніра і надії
І ноша вже стає оманливо важкою,
Я шарпаю у пазусі за ґудзик,
Що був приточений тобою.

Усупереч рокам і голоднечам,
Усупереч снігам й замовам,
Ти мені підшила пошматоване життя
Нитками вічности й любови.

Ніч долає дня. А я вдивляюся
В одне самотнє світло у вікні.
То не вікно. Життям моїм пала на грудях
Той ґудзик, що колись пришила ти мені.
...

Като череша, която на върха си пази
последния останал плод -
така и аз на овехтялата си риза
едничко копче съм запазил.

Когато изгубя надежда и спомени,
когато бремето непоносимо стане,
протягам пръсти и завъртам
зашитото от тебе копче.

Напук на всичките години и глада,
напук на снеговете и сънищата мрачни
зашила си не копче, а живота ми
с любовния конец на вечността.

Нощта деня измества. Аз се взирам
в единствения светещ твой прозорец.
Но не прозорецът, животът ми в гръдта
пламти под ризата с зашитото от тебе копче.
...

Poput stabla trešnje koja na vršcima čuva
Posljednje plodove -
Tako i ja čuvam svoju pokidanu košulju
Njeno jedno jedino dugme.

Kad se izgube suveniri i nada
Kad breme postane previše teško
Na prsima potražim dugme
Koje si prišila.

Usprkos godinama i gladi
Usprkos snijegu i snu
Zašila si me za konac mog života
Ljupkim nitimi vječnosti.

Dani smjenjuju noći. Gledam
Jedin jedini svijetli prozor.
Nije to prozor već moj život što plamti
Na mojim grudima tvoje prišiveno dugme.
...

es neesmu uzveicams es neesmu iznīdējams visklajākā
laukā nomīdītā pielamātā un piespļautā
neskatieties uz maniem kauliem kas arvien gausāk
staigā zem ādas nu bet ja gribat skatieties varbūt ka tas ir
pamācoši bet klausieties manos vārdos klausieties
ieklausieties noklausieties pārklausieties bet klausieties
jo mani vārdi ir mani darbi un citu darbu man nav
un nebūs
un nav tādas dzīves cīņas kurā es būtu zaudētājos jo
man nav ne durkļa ne kara viltības tikai vārds kuru
es nolieku vidū visklajākajā vietā un tas dod sakni pēc
gada vai divsimt kāds tam svars? vai tūlīt uz vietas vai
pēc septiņiem mēriņiem sviedru kāds tam svars?
mani kauli ir graša vērti jo pie manis ir vārdi un tie nav
ne jāņa ne pētera ne knuta skujenieka vārdi tie vārdi ir
Cilvēks
ja gribat skatieties balstiet kaulus pie elkoņiem vai
aizmetiet kāju priekšā bet vārds ir vārds un pat aizmirsts
viņš atstāj meža atbalsi ūdens viļņošanu un ļaužu
nesaderību ar dzīvi un sevi
un pat visrupjākais vārds visrūgtākais vārds ir Cilvēks ne
man to zināt ne jums no kurienes vārdi nāk un kur tie
aiziet
un mūsu nezināšana tura mūs dzīvus pat nāvei parādā
esamus
tādēļ klausieties līdzklausieties audzējiet savu sakni
un jūs neuzvarēs
...